Bioenerģētiķis un parapsihologs VIKTORS GRAUDIŅŠ ar dziedniecību nodarbojas no 1989. gada, kad palīdzība bija nepieciešama viņa paša meitai. Tik personisks dzinulis Viktoru dziļi iekustināja, viņš ne tikai pakāpeniski apzinājās savas spējas un iespējas, bet arī daudz lasīja un mācījās no dažādiem skolotājiem, tostarp leģendārā ārsta Jura Vecvagara un dziedniecības pasniedzējiem Pēterburgā, Maskavā, Londonā. Viņam bija un joprojām ir savi skolotāji arī smalkajos plānos.

Tagad Viktors nodarbojas ar informatīvo medicīnu, kas ir vibrāciju medicīnas paveids, un enerģētisko dziedināšanu. Tās pamatā ir zinātniskā atziņa, ka visa matērija vibrē ar precīzu frekvenci, savukārt rezonanses vibrācijas iespējams izmantot matērijas līdzsvara atjaunošanai jebkurā laika un telpas punktā. Tā ir nākotnes domāšana un pasaules izpratne, kurā tiek izmantoti spēki, kurus dēvējam par maģiskiem. Pagaidām to, ka viss pastāvošais ir informācija, kura darbojas dažādās programmās dažādos eksistences līmeņos, savukārt apziņa ir viens no enerģijas veidiem, lielākā daļa cilvēces neapzinās.

Ar vienu no paralēlās pasaules civilizācijām saskāros pavisam konkrēti, kad dzīvoju privātmājā Inčukalnā. Viņi mitinājās man līdzās, jo tur bija pāreja no vienas dimensijas otrā. Tā bija četru ļoti gara auguma būtņu ģimene – gandrīz līdz trīs metrus augstajiem griestiem. Bērni, protams, bija mazāki, ar skaistām, zaļganām acīm. Tēlaini runājot, viņi visi līdzinājās lieliem koalām ar ķermeņu substanci, kas izskatījās kā gars kapos izvadīšanas laikā, tikai nedaudz blīvākas formas. Nespēju saskatīt šo būtņu sejas vaibstus. Vai viņus interesēja, kā rīkojas cilvēki, konkrēti – es? Nevaru teikt, ka jā. Tas, ko darīju enerģētiskās dziedināšanas seansos, vairāk interesēja paralēlās pasaules būtņu bērnus, jo tad, kad sāku distancēti strādāt ar kādu cilvēku, viņi stāvēja pāris metru attālumā un ieplestām acīm visu vēroja.

Mūsu saskarsmē bija vēl kāds interesants moments. Kā zināms, atšķirībā no lielākā vairuma cilvēku, dzīvnieki redz astrālo pasauli, tāpēc šiem citas dimensijas bērniem patika izklaidējoties baidīt manus suņus. Šīs būtnes gāja dzīvniekiem klāt un viņus bakstīja, savukārt suņi, iesēdušies krēslā un pamanījuši, ka tiek bakstīti, salecās, metās laukā no istabas un pēc tam lūrēja, kas notiks tālāk.

Domāju, ka to augstāk attīstīto paralēlo civilizāciju pārstāvjus, kuri dzīvo uz Zemes, mūsu attiecības un runas neinteresē, tikmēr zemākā, proti, astrālā līmeņa būtnes interesē tikai viens – kā iedarboties uz cilvēku apziņu, pakļaut to, lai izsauktu bailes un tādējādi iegūtu enerģiju, kas ir viņu vienīgais iztikas veids. Šīm astrālajām būtnēm ir dažādi atšķirīgi veidi un formas, kuras viņi var mainīt, piemēram, parādīties tikai kā viena atsevišķa roka. Tā viņi mēģina iedarboties īpaši uz maziem bērniem, kuriem ir ļoti liels enerģijas lādiņš, turklāt bailēs vai pārsteigumā izmestā enerģija viņos ātri atjaunojas. Cilvēki bieži nāk un izmisuši stāsta: bērns naktīs mostas ar sajūtu, ka vairs neatrodas šeit un tagad, bet citā dimensijā. Šādā situācijā viņu ļoti grūti nomierināt. Tā notika arī ar maniem bērniem. No zemāko būtņu puses to varētu dēvēt par enerģētisko vampīrismu.

Kontaktējoties ar augstāk attīstītām būtnēm, ar kurām dzīvojām zem viena jumta, esmu lūdzis viņas netraucēt mūs, kamēr guļam, pretējā gadījumā viņām tieši tad sākās lielā rosība, staigāšana pa visu māju un durvju virināšana. Esmu veicis ar šīm būtnēm tādu kā eksperimentālu saprāta attīstības pārbaudi, proti, sasaucu visas kopā un izskaidroju, ka saimnieks šajā mājā esmu es, taču viņas šeit var netraucēti dzīvot, kamēr vien ciena mani un nakts laikā netraucē. “Ja esat to sapratuši un respektējat viedokli, kuru esmu izteicis, ielieciet visi savas rokas manās rokās!” – tā es beigās teicu un ar interesi nodomāju, kas notiks tālāk. Visi pienāca un ielika savas rokas manā plaukstā. Sajūta nebija nepatīkama, tā līdzinājās pieskārienam ar miklu dvieli. Pat ar zināmu svara jeb masas sajūtu.

Esmu saskāries arī ar citplanētiešiem, taču tad Augstākais saprāts (nekā citādi to nevaru definēt) mani brīdināja viņus neizsaukt un ar viņiem neaizrauties. Kad man bija lauku māja, citplanētieši bieži virs tās lidoja. Kādu nakti, kad tur gulēja visa mūsu ģimene, abas omes ieskaitot, virs mājas nostājās “šķīvis”. Viss pielija ar spožu gaismu. Tikai tad sapratu, ka ar citplanētiešiem nedrīkst jokot.

Jā, uz lauka meditatīvā stāvoklī biju saucis, jo vēlējos ar viņiem komunicēt savas ziņkāres dēļ, lai gan Augstākais saprāts man uzreiz pavēstīja, ka tas ir ļoti riskanti, jo es nevaru zināt, kādas šīs būtnes ir. Pēc minētā “šķīvja” apciemojuma interese par citplanētiešiem zuda.

Šobrīd mani paralēlo pasauļu civilizācijas vairs neinteresē, bet pirms daudziem gadiem dažādos meditācijas seansos esmu ceļojis ārpus sava fiziskā ķermeņa un bijis daudzviet, arī uz Saules, tāpēc droši varu apgalvot, ka tur ir sava civilizācija. Savukārt visinteresantākais ceļojums bija uz Zemes iekšieni, kur man līdzi devās savs pavadonis – tāpat, kā visur citur. Viņš uzmana, lai neaizeju par tālu un neiejaucos tur, kur to nedrīkst darīt.

Protams, ka šajā jautājumā man nebija nekādas teikšanas. Bet ceļojums uz Zemes iekšieni tiešām bija brīnišķīgs! Ja man nebūtu ģimenes, kuru mīlu, tad es droši vien vēlētos palikt un neatgriezties. Tur gan vizuāli, gan sajūtu līmenī bija bezgala skaisti. Par to pasauli uzņemta pārliecinoša filma “Kur var aizvest sapņi”. Kad biju Zemes iekšienē, kāda balss man jautāja, ko es vēlos. Atbildēju un uzreiz to saņēmu, jo tur visu momentāni rada pati doma, turklāt visu radīto iespējams pat aptaustīt ar rokām.

Redzēju pa gabalu arī pilsētas, kurās mani neielaida, jo tik tālu, acīmredzot, nedrīkstēju iet.

Nevaru pateikt, jo tur pabiju tikai divas reizes – kā ekskursijā vispārējam priekšstatam par šo dimensiju. Vēlāk aptvēru, ka man nekur šāda veida ceļojumos nav gribējies atgriezties, lai vēlreiz uz to visu vienkārši paskatītos, tā vietā esmu centies citās dimensijās redzēto un astrālā līmeņa skolotāju mācīto pielietot savā praksē. Saņemu arī zināšanas, kuras nav aprakstītas nevienā grāmatā, lai gan tās Visumā pastāv un principā ir pieejamas. Ja netieku galā ar kāda pacienta problēmu, jo gan klasiskās, gan alternatīvās medicīnas standarta metodes nepalīdz, lūdzu Augstākajam saprātam man parādīt, kā tikt galā. Tad es noskatos risinājumu “videofilmā”.

Saglabājas kā iespējas turpmākajā praksē, manas zināšanas ar gadiem tādējādi papildinās. Sākumā ne no cilvēka anatomijas, ne no fizioloģijas neko nejēdzu, līdz Juris Vecvagars mani piespieda apgūt Ķīnas medicīnu un piecu elementu sistēmu, kas ir šīs pasaules uzbūves pamatā. Šodien varu sacīt, ka visu to pietiekamā līmenī saprotu, bet sākotnēji vienkārši izgāju no sava ķermeņa un vērsos pie skolotājiem, kurus pavisam skaidri redzēju, ar jautājumu: lūk, cilvēkam ir šī problēma – kā ar to tikt galā?

Sākumā, mācoties iziet no fiziskā ķermeņa, man bija dažādi treniņi un pārbaudījumi. Ja kaut ko izdarīju nepareizi, caur astrālo ķermeni, ar kuru no sevis izgāju, dabūju sāpes fiziskajā ķermenī. Reizēm tiku piespiests analizēt savas astrālā ceļojuma kļūdas ar ļoti spēcīgiem līdzekļiem, dabūju trūkties ne pa jokam, jo sāpes sirdī bija tādas, ka šķita – es pavisam reāli mirstu. Tad lūdzos piedošanu un solīju Augstākajam saprātam, ka tā vairs nedarīšu.

Kādā no veiksmīgām meditācijām biju “augšā” un uzdevu divus jautājumus. Pirmo – kas ir absolūta pilnība? Tad saņēmu atbildi un sapratu, ka pilnība ir vienkāršībā. Otro – kāpēc Visaugstākais neatver manī visas Visuma zināšanas uzreiz? Saņēmu atbildi: ja saņemšu visas zināšanas, mana apziņa pārtrauks augt un attīstīties. Tikai klūpot un mācoties notiek evolūcija.

Pēc atgriešanās ķermenī domāju, kāpēc ir tādas kļūdas, kuras apzinos un vienalga atkārtoju vēlreiz un vēlreiz? Acīmredzot, manā “cietajā diskā” ir tāds iepriekšējo dzīvju pieraksts, kurš griežoties nostrādā katru reizi no jauna. Lai šajā aspektā kaut ko mainītu un attiecīgos “failus” pilnībā izdzēstu, jāstrādā ik dienu.

Jā, es cenšos to apgūt. Ar šo problemātiku saskaros arī tad, kad sportistiem mācu piekopt mentālo sportu. Kamēr tas Latvijā būs tādā līmenī, kādā ir pašlaik, uz augstākajiem pasaules līmeņa sasniegumiem grūti cerēt.

Padomju laikā bija izcils vieglatlēts, olimpiskā zelta un sudraba ieguvējs Valērijs Borzovs, ar kuru mentālajā līmenī strādāja vesela speciālistu kopa. Šis darbs balstījās uz zināšanām, ka cilvēka fiziskais ķermenis ir tikai izpildmehānisms, kuru “komandē” smalkais ķermenis – mentālais. Sākotnēji savā cilvēciskajā evolūcijā daudzko esam iemācījušies nepareizi, savukārt šīs nepareizības mūsos ir ierakstījušās un tur palikušas. Ja tagad vēlamies kaut ko kvalitatīvi mainīt, nepietiek ar fiziskām nodarbībām, jo, piemēram, basketbolists treniņos trīsdesmit procentos gadījumu bumbu aizmetīs garām grozam, savukārt šie gadījumi, kuros kļūdījies fiziskais ķermenis, tiek ierakstīti sportista zemapziņas “failos”. Viņš nevarēs zināt, kurā atbildīgā spēles brīdī uztraukuma un sasprindzinājuma dēļ mentālajā līmenī aktualizēsies informācija par kļūdainajiem metieniem, un – tā nostrādās! Basketbolists atkal aizmetīs bumbu garām… Līdzīgi var notikt jebkurā sporta veidā.

Mentālajā līmenī neviens nekad neaizmetīs garām bumbu un vienmēr tāllēkšanā atspersies precīzi uz dēlīša, tāpēc svarīgi iemācīties strādāt šajā plānā un to īstenot fiziskajā līmenī. Zemapziņas “failos” ir jāizdzēš informācija par kļūdām, tās vietā jāieraksta viss pareizais, veiksmīgais, vēlamais – kā reāli iespējamais.

Manam puikam bija septiņi vai astoņi gadi, kad nopirku viņam skrituļslidas. Līdz tam dēls nebija slidojis ne pa ledu, ne pa asfaltu. Viņš uzvilka skrituļslidas, izgāja ārā, bet es pa logu vēroju, cik šausmīgi puika slido. Zvanīju pa mobilo tālruni un sacīju: “Dēls, nāc mājās, es tev zemapziņā ierakstīšu, kā pareizi jāslido!” Viņš zināja, ar ko nodarbojos, visu saprata un nāca mājās pēc “ieraksta”. Desmit minūtes vēlāk izgāja vēlreiz laukā un slidoja tā, it kā būtu piedzimis uz slidām. Tas ir spilgtākais piemērs, taču līdzīgi dēlā ierakstīju arī pareizu peldēšanu. Tīrs, nesabojāts smalkais ķermenis spēj bez mazākajiem šķēršļiem un traucējošas informācijas par kļūdām ierakstīt visu informāciju par pareizu nodarbošanos jebkurā sporta veidā, vēlāk nodot to fiziskajam ķermenim, kas savukārt precīzi izpildīs kustības.

Šīs būtnes ir dažādas, un viņu ietekme uz veselību ir atšķirīga. Piemēram, ir alkohola un citādi atkarīgo gari, kas pēc nāves palikuši un nav aizgājuši uz savu pasauli. Viņi spēj nolasīt cilvēku individuālo apziņu un to ietekmēt. Ja kāds atkarīgais, kurš it kā atbrīvojies no savas ligas, nonāk tiešā saskarē ar atkarības izraisītāju, šie nelaimīgie gari var kolektīvi iedarboties uz cilvēku, izraisot viņā “klikšķi” – alkoholiķis tādējādi iedzers, bet spēļu atkarīgais dosies pie automātiem. Viņi zina cilvēka vājos punktus un mentālās programmas, tādēļ spēj ievilkt atkarības recidīvā, lai paši pārtiktu no enerģijas, kuru izstaro dzerošais un spēlējošais. Man daudzi cilvēki atklāti atzinušies savā bezspēcībā: “Es nesaprotu, kas tajā brīdī notika un kurš uz mani tā iedarbojās!” Vienam no spēļu atkarīgajiem teicu: “Ja jūti, ka tevi atkal vilina, zvani man – es to apturēšu!” Reiz viņš zvanīja ceļā no savas dzimtās pilsētas uz citu vietu, kurā bija nodomājies apmeklēt spēļu zāli, jo nevēlējās parādīt savu atkarību pazīstamu cilvēku acīs, taču veselais saprāts šajā cilvēkā teica, ka jāmeklē pie manis palīdzība. Viņš teica: “Es neko nevaru ar sevi izdarīt… Ja vari – palīdzi!” Lūdzu šo cilvēku nobraukt ceļa malā, apstāties, bet pēc brīža distancēti nomainīju viņā programmu. Cilvēks griezās riņķī, brauca mājās, jo spēļu zāli viņam vairs nevajadzēja.

Taču pastāv vēl kādi astrālā līmeņa veselības draudi, kas vairāk skar tieši sievietes. Ir būtnes, kas uz viņām spēj no ārpuses iedarboties un provocē emocionālu uzbudinājumu. Šīs būtnes spēj radīt gan patīkamu, gan nepatīkamu un uzmācīgu stāvokli – tādā gadījumā sieviete izjūt sava veida vardarbību, kas izsauc bailes ar attiecīgu enerģētisku izlādi, ko tūdaļ šīs būtnes savāc.

Pats neesmu saskāries, bet esmu dzirdējis par gariem, kas mēģina ielīst cilvēkā, un tādu gadījumu psihiatriskajās slimnīcās ir diezgan daudz. Patiesībā šie pacienti cieš no nomaldījušamies gariem, kuri nereti cīnās savā starpā par iekļūšanu konkrētajā fiziskajā ķermenī. Dažiem izdodas vairākiem kopā ielīst viena cilvēka ķermenī pie viņa paša gara.

Kāds no maniem apmeklētājiem stāstīja, ka svešais gars viņu locījis čokurā, liecis līkumā. Cilvēks zaudējis līdzsvaru un nokritis zemē. Nav bijis nekādu sāpju, no malas tas droši vien izskatījies pēc epilepsijas, taču patiesībā cilvēku mocījis gars.

Citi sūdzējušies, ka netiek vaļā no uzmācīgām domām, piemēram, kāda sieviete man stāstīja, ka dzird sevī vīrieša balsi. Sākumā nodomāju, ka viņa joko, taču izrādījās, ka tā nav. Uz jautājumu, ko šī balss sievietei saka konkrētajā mirklī, viņa atbildēja: “Šitais tiešām mani izdzīs!” Turklāt, to sakot, mainījās arī sievietes tembrs.

Saistībā ar eksorcismu man nāk prātā kāds gadījums ar māju, kas uzcelta uz cilvēku kauliem. Tā bija pilna ar neaizgājušajiem gariem. Iespējams, šie cilvēki bija nošauti kara laikā, un, kā zināms, ļoti ātra nāve neļauj aizgājējiem aptvert nomiršanu, viņiem šķiet, ka ir dzīvi. Šādi gari ilgi paliek piesaistīti nāves vietai. Viņi patiešām terorizēja mājas iedzīvotājus. Tolaik visas likumsakarības pietiekami labi neizpratu, tāpēc nolēmu mirušo garus vienkārši no mājas aizdzīt. Cilvēki bija priecīgi un pēc nedēļas zvanīja, lai pavēstītu, ka apkārt ir kluss un mierīgs. Vēl pēc nedēļas viss atsākās ar divtik lielu sparu… Loģiski. Šie gari tiek izdzīti no apdzīvojamās vietas, taču citur dabūt savu ēsmu viņiem nav tik vienkārši, tāpēc izsalkuši atgriežas iepriekšējā vietā un metas dzīvajiem virsū vēl trakāk.

Nepietiek viņus izdzīt un uzlikt mājai astrālu aizsardzību, kas agrāk vai vēlāk noārdās. Protams, šajā aizsardzībā var ierakstīt informāciju, cik ilgi tai jāsaglabājas, jo mūžīgi tas nevar būt, taču pēc attiecīgā termiņa beigām viss atgriezīsies iepriekšējā kārtībā.

Gari jāaizsūta uz viņu dimensiju. Jāsauc attiecīgās pasaules eņģelis vai kāds cits atbildīgais un kopā ar viņu šie gari jāaizvada prom. Tāds ir pareizais variants. Atklāti sakot, šādu darbu uzņemos nelabprāt, jo tas, gluži tāpat kā lāsta noņemšana, nav patīkams. Veicot šādas darbības, es uzņemos ne tikai lielu atbildību, bet arī risku. Atceros gadījumu, kurā cilvēkam bija uzlikts vēlējums uz nāvi, tikmēr viņu veda uz vairākām slimnīcām, kurās ārsti neko nevarēja atklāt. Viņa radinieks lūdza mani palīdzēt mirstošajam. Ja tajā brīdī nebūtu sev uzlicis pietiekami spēcīgu aizsardzību, saņemtu ļoti daudz no tās destruktīvās informācijas, kas šajā cilvēkā bija ielikta. Kā zināms, ielikt iespējams visu – ne tikai vēlējumu uz nāvi, bet arī šī vēlējuma pāriešanu uz to, kurš mēģina vēlējumu noņemt. Var ielikt arī vēlējuma pāriešanu uz tā noņēmēju un viņa ģimenes locekļiem. Zinošs un spēcīgs mags spēj ielikt ikvienā ļoti kaitīgu informāciju. Arī es esmu “norāvies” ne pa jokam. Ja kaut ko izdaru, nesaskaņojot ar Augstāko plānu, bet uz savu galvu, par to dabūju ciest.

Parasti necenšos par to gari un plaši stāstīt, jo šāds vārdisks izklāsts maz ko dod. Līdz tam jānonāk katram pašam. Ja cilvēks ierodas pie manis ar ticību, ka informāciju mūsos principā iespējams izdzēst un ierakstīt, tikai viņš pats nezina, kā to izdarīt, es varu veiksmīgi strādāt.

Patiešām, ir situācijas, kurās iespējams izmantot miegu, piemēram, lai sakārtotu cilvēka mentālās problēmas. Noskenējot attiecīgo indivīdu, noskaidroju, kurā miega fāzē man vislabāk ar viņu strādāt jeb cikos viņa astrālais ķermenis ir atvērts un vislabāk informāciju uzņemošs. Tajā laikā tad ceļos augšā un distancēti ar cilvēku strādāju. Tādā veidā viņā iespējams ielikt jebko.

Šādi eksperimenti ir zināmi, jo pasaules lielvalstīs pie tiem strādā nopietni biroji, kuriem izdalītas lielas naudas. Es pats šādi darbojos, ja tas absolūti nepieciešams un – skaidri apzinoties, ka nedrīkstu izdarīt neko ļaunu. Šādas situācijas vienmēr saskaņoju ar Augstāko apziņu un jautāju, vai drīkstu cilvēkā iejaukties. Ja man viņā jāieliek pozitīvā informācija, lai cilvēks veiktu attiecīgas darbības (ne jau – lai nobalsotu, lai gan arī tas ir iespējams), noteikti sagaidu Augstākās apziņas akceptu. Tikai pēc tam jūtos tiesīgs iedarboties uz cilvēka zemapziņu, un tādā gadījumā tur ierakstītais darbosies pat tad, ja dienā un nomodā apkārtējie viņam centīsies iestāstīt ko citu. Viņš pilnīgi noteikti rīkosies tā, kā būšu ieprogrammējis.

Pavisam kas cits, ja miegā pie cilvēka nāk zemā līmeņa astrālās būtnes, jo tad viņš spēj ceļot un piedzīvot dažādas sajūtas gluži fiziski, tāpēc ir pakļauts arī bailēm. Principā cilvēks spēj ietekmēt to, kas ar viņu miegā notiek, taču tas nav vienkārši. Jābūt trenētam šajā virzienā, lai spētu ļoti ātri saprast, ka atrodies citā dimensijā un sevi pilnībā kontrolē.

Pavisam noteikti. Cilvēkam jānonāk līdz tam apziņas stāvoklim, kurā viņš saprot situācijas anatomiju, spēj izprast, kādēļ viņu vajā tā vai cita problēma. Kad cilvēks apzinās, ka viņa reakcija uz to vai citu dzīves fragmentu bijusi nepareiza, situācija pie viņa atnāks vēlreiz – lai pārbaudītu, vai viņš patiešām visu sapratis. Ja izrādīsies, ka šo pārbaudījumu cilvēks izturējis, tas vairs neatkārtosies, jo – nāks citi pārbaudījumi! Augstāka līmeņa. Rafinētāki, gudrāki un smalkāki, kuriem pagaidām viņš pāri vēl netiek. Tā mēs ejam uz priekšu un augam.

Bieži vien lūdzu savu augstāko ES, lai man šī informācija tiktu iedota domās, redzējumos vai kādā citā veidā – lai es iegūtu sapratni par situāciju. Ja nespēju neko ieraudzīt, saku: “Parādi man!” Un tad redzu “bildes”. Normāli ikdienā eju pa ielu un ne uz vienu neskatos, jo mani neviens neinteresē. Tikai tad, kad strādāju ar konkrētu cilvēku, es viņu skenēju viscaur. Ja gadās kāda sarežģīta problēma, piemēram, sieviete nevar ieņemt bērnu, gluži kā kino eju cauri viņas dzīvei – šai, iepriekšējai, reizēm pat vēl senākai, līdz atrodu kādu kļūdu. Ir dažādi veidi, kā šo defektu aizstāt ar pareizu informāciju, piemēram, izņemot to no dzīves posma, kurā sieviete bijusi absolūti vesela, un pārrakstot defekta vietā. Iespējams arī radīt pilnīgi jaunu informatīvo programmu un to uzprojicēt uz cilvēka astrālā ķermeņa, kas visu informāciju nodod zemākajiem līmeņiem. Paiet pusgads, un sieviete ieņem bērnu… Tā tas strādā.

Arī tā, taču es teiktu, ka mainu realitāti.

Katrs gadījums ir absolūti individuāls, taču no materiālās pasaules instrumentiem visbiežāk izmantoju fitoterapiju, proti, nozīmēju dažādus augu izcelsmes dziedniecības līdzekļus, tinktūras, tējas. Iesaku vai aizliedzu lietot noteiktus pārtikas produktus. Galvenais ir un paliek neredzamais, iekšējais darbs.