Par mani
Vispāriga informācija
Pakalpojumi
Dziedniecības veidi
Raksti
Kontakti
.
Dziednieks,Bioenerģētiķis,parapsihologs, gaišreģis Vik­tors Grau­diņš: Kapu AIZKADRA DZĪVE.
"Lilit", augusts, 2015
Māra Vilde
 
KAPU AIZKADRA DZIVE
 
     PAR LATVIEŠU CIEŠO PIEĶERŠANOS KAPIEM NERETI STĀSTA PAT ANEKDOTES, BET TĀDS FENOMENS KĀ KAPU SVĒTKI PASAULĒ SASTOPAMS VĒL TIKAI DAŽVIET. MIRUŠO MĀJVIETA MUMS IR ĪPAŠA VIETA, KAS PRASA ARĪ IPAŠU ATTIEKSMI UN IZTURĒŠANOS. KATRAM BĒRNIBĀ IR MĀCĪTS - KAPOS NAV BRĪV DAUZĪTIES, SKRIET UN BĻAUSTĪTIES... 

IKGADĒJO KAPU SVĒTKU LAIKĀ, KAD ATKAL NO VISĀM PUSĒM SABRAUC TĀLUMNIEKI UN SATIEKAS GADU NEREDZĒJUŠIES BRĀLĒNI UN TANTES, PAR NEREDZAMO KAPU PASAULI STĀSTA BIOENERĢĒTIĶIS, PARAPSIHOLOGS UN GAIŠREĢIS VIKTORS GRAUDIŅŠ.

 Kapu svētkus ir izveidojusi cilvēku kolektīvā apziņa, paši mirušie šos svētkus... hm, neapmeklē (esmu šo jautājumu uzdevis «smalkās pasaules» pārstāvjiem). Tomēr Kapu svētki nenoliedzami ir visnotaļ pozitīvs pasākums, jo, pirmkārt, kalpo kā stimuls kapus sakopt, otrkārt, šajos svētkos satiekas sen neredzējušies paziņas un radinieki. Dažiem tas pat ir vasaras centrālais notikums dzimtas saiets, kuru gaida un kuram gatavojas.

Jāteic gan, ka bez vajadzības apmeklēt kapus nav ieteicams, jo, paši to nenojaušot, mēs tur varam «savākt» priekšlaikus aizgājušo garus vai citas dažādu attīstības pakāpju astrālas būtnes, kam patīk pulcēties tieši kapsētā. 

Kopš sentēvu laikiem zināms, ka no sliktiem gariem var pasargāt mitekļa stūros izvietoti pīlādžu zari. Tomēr šādas metodes ir pārāk vājas. Stiprāks būs sīpols un kiploks. Ķiplokā ir daudz sēra, un tas līdz pret dažādām būtnēm. Kas jādara? Ķiploks jādedzina, jo tā dūmi gaužām nepatīk visu pasugu mošķiem. Tomēr neviens, kas ieguvis jūs savā īpašumā, ar labu vaļā nelaidīsies. Kāpēc lai viņš meklētu kādu citu? Viņš pie jums ir pieradis, bet tagad viņu ņem . un aiz krāgas izmet ārā! 

Procedūra ar ķiploku ik pa laikam jāatkārto. Arī uzturā lietots ķiploks, ja organismā perināsies kas slikts, centīsies svešo izdzīvot ārā. Durvju ailā vai zem izlietnes, kur parasti visvairāk uzkrājas sliktā enerģētika, var turēt uz pusēm pārgrieztu sīpolu. Vēlāk tas jāaprok iespējami tālāk no mājas.

   AlZĶERUŠIES UZ ZEMES
     Kapos lielākoties uzturas tādu cilvēku gari, kuri no dzīves šķīrušies nedabiskā kārtā - izdarījuši pašnāvību, nogalināti, aprakti dzīvi. Garu, kurš vēl «mētājas» šeit, sauc par piesieto garu. Uz zemes gars var palikt dažādu iemeslu dēļ, piemēram, nav sapratis, ka ir miris, jo nāve bijusi pēkšņa. Vai arī aizgājējs tik ļoti mīlējis savus tuviniekus, ka viņam ir grūti tikt prom, un mēs, pārlieku bēdājoties, visu padarām vēl grūtāku. Interesanti, ka gariem mēdz būt dažādas nokrāsas. Piemēram, ja cilvēks miris vecumā, gars būs sudraboti pelēks, ja no elektrotraumas - iedzeltens, savukārt ugunsgrēkā bojā gājušo gari ir oranži ar mazām liesmiņām vidū, bet noslīkušo gari - zilganā krāsā, smagnēji, piloši. No zārka nesējiem dzirdēts, ka nešanas laikā zārks piepeši kļūst smagāks - gariem patīk «pavizināties». 

Ja gari «pieķeras», var sākties dažnedažādas nepatikšanas. Mēs viņiem esam vajadzīgi tāpēc, ka gari, kas atrodas tuvāk zemes līmenim, vēlas ātrāk reinkarnēties un mēģina ielīst kādā cilvēkā. Diemžēl pieredzējis gars cilvēku var sev pakļaut uz ilgāku laiku. Ar tiem, kuri dzīvo kādam «iekšā», ir iznācis pat sarunāties. Esmu arī sastapis vairākus psihiatru pacientus, kuros dzīvo vesela garu armija, un tabletes pret to ir bezspēcīgas. 

Vieni no nejaukākajiem ir priekšlaikus no dzīves aizgājušu dzērāju gari. Tie medī upuri, kurā iekārtoties, un mudina «saimnieku» uz dzeršanu. Tā viņi apmierina savu tieksmi, jo dzērumā dzīvais izdala enerģiju, no kuras mirušā alkoholiķa gars barojas. Visi no dzeršanas atkarīgie cilvēki, ar kuriem esmu par to runājis, atzinuši, ka viņos cīnās divi spēki. Viens saka: «Vairāk dzert nevajadzētu, pietiek!» Otrs: «Ko nu āksties, nekas traks nenotiks, ja iedzersi vēl mazliet!» 

Piebildīšu, ka kļūt atkarīgam savam bērnam var «palīdzēt» arī pārmēru mīlošās mātes. Piemēram, baidīdamās, ka dēls kļūs par tādu pašu dzērāju kā tēvs, māte pati šo būtni neapzināti izveido. Tas notiek tā. Piemēram, dēls nav laikus pārradies mājās, un tam ir pilnīgi nevainīgs iemesls - aizkavējies treniņā vai sarunās ar draugiem. Taču māte, iztēlodamās, ka dēls noteikti kaut kur aizklīdis dzert (vienmēr taču iedomājamies sliktāko), šo telepātisko informāciju izveido pati. Protams, ar to vien viņa dēlu par dzērāju neuzburs, bet palīdzēs gan. Liela nozīme ir cilvēka paša gara stiprumam, ko ietekmē arī tas, cik reižu mēs šajā pasaulē jau esam dzīvojuši. Ja dēla gars ir vājš, šis ir viens no veidiem, kā uz to iedarboties. 

Arī no azarta atkarīgie cilvēki kalpo paralēlās pasaules būtņu izsalkuma apmierināšanai. Ja spēlmani apsēdis mošķis, tas viņu grūstin grūž iekšā spēļu zālē. Šie gari pārtiek no negatīvajām izjūtām: bailēm, vainas apziņas, izmisuma.
 
Kamēr vien cilvēka gars turpina izjust vēlmes, kas saistītas ar zemes dzīvi, tikmēr tas arī astrālajā pasaulē cieš no savām «zemes īpašībām» skopuma, skaudības u. tml. Tikai atbrīvojoties no šīm vēlmēm un attīroties dvēsele atbrīvojas un aiziet uz augstāko pasauli. Tāpēc cilvēkā var ieperināties arī, piemēram, tāda aizgājēja gars, kas dzīves laikā bijis varens meIkulis (sāksi arvien biežāk runāt nepatiesību), vai patoloģiska sliņķa gars, kurš caur tevi kultivēs savu netikumu. Tu nevari sevi piespiest kaut ko darīt, guli, truli blenzdams televizorā, pats uz sevi niknojies, tomēr mainīties nespēj. Krievu cilvēkam ierasts uz kapiem iet ar šņabi, bet tas nemaz tik nekaitīgi nav, jo tu nezini, kas ar tevi var sadzert. Katrs, protams, dara, kā grib, tomēr kapsēta nav īsti laba vieta, kur rīkot piknikus.
 

  Ja neesi profesionālis, nevajadzētu arī nodarboties ar spiritismu; ka nedabū nelūgtu viesi! Vēl bīstamāk ir mēģināt garus izdzīt, ja īsti nezini, kā tas darāms. Tā var iekulties tādās nepatikšanās, ka ilgi nevarēsi atkopties. Jāpārzina process, kā garus izvilkt ārā, kurp sūtīt un ko saukt paligā, lai nogādātu viņus turp, kur tiem jāatrodas.  

MŪSU KAIMIŅI - MOŠKI, SUKUBI UN INKUBI 

Paralēlo pasauļu būtnes par sevi ļauj manīt neizskaidrojamu trokšņu veidā - virina durvis, trokšņo bēniņos, kaut ko noliek virtuvē. Nereti šīs būtnes dzīvo kopā ar mums dzīvoklī vai mājā. Vienmēr kā plemēru stāstu, kā mūsu privātmājā bija iekārtojusies vesela koalām līdzīgu būtņu ģimene - gaužām lādzīgi radījumi. Savā nodabā čabinājās, nevienam pāri nedarīja, vienīgi mīlēja pakaitināt suni. Suņi un kaķi paralēlo pasautu būtnes redz, cilvēki ļoti reti. Piebildišu, ka cilvēka gars gan ir spējīgs uztvert paralēlo pasauli, garus un sargeņģeļus, kā arī domu līmenī ar tiem kontaktēties (ja ļoti vēlas, šo prasmi iespējams attīstīt). Arī mājas gariņš ir normāla parādība, un nevajadzētu piktoties, ja viņam šad tad patīk mūs izjokot. Protams, ir labie un ļaunie gari. Piemēram, daudzkārt aprakstītais poltergeists (viens no zināmākajiem gariem, kas spēj lietot psihokinēzi - fiziski iedarboties uz priekšmetiem un tos pārvietot) - pārsvarā tomēr ir nejauks. Angļu valodā visas nelabās paralēlo pasauļu radības nodēvētas vienā vārdā - par negiem (no negative). Negus pievelk negatīvās emocijas: bailes, dusmas, bēdas. Visvairāk gan bailes - jo tās kas, jo lielāka enerģija no cilvēka izdalās. Jaunus upurus viņi atrod pēc t. s. psihiskās smaržas. Pārsvarā pie negiem pieskaitāmas zemākās paralēlo pasauļu būtnes, kuras dzīvo tepat mums blakus, un tās ne vienmēr redz pat gaišregi (šodien negus iespējams noteikt ar speciālu aparatūru). 

Visiem negiem piemīt telepātiskas spējas, ar kurām tie iedarbojas gan uz enerģētisko, gan fizisko ķermeni, atņemot enerģiju. Visvieglākais mērķis ir bērni, jo viņiem piemīt milzīga enerģija. Agrā bērnībā ir ļoti attīstīta paralēlās pasaules redze, turklāt mēdz gadīties, ka bērni līdz piecu gadu vecumam atceras savas iepriekšējās dzīves. Ja bērns ir pārbijies, jo redzējis bubuli vai ko citu, bet vecāki mazo nomierina un viņā ieklausās, viņš var pastāstīt, ko redzējis. Un redzētais mēdz būt ļoti reāls. Diemžēl bērni biežāk ir spiesti noklusēt patiesību un izlikties, ka viss kārtībā, jo vecāki to savas nezināšanas dēļ neprot pieņemt, paziņojot, ka tas bijis tikai sapnis vai ka bērns fantazē. Arī poltergeists lielākoties izvēlas bērnus viņu pāri plūstošās dzīvības enerģijas dēļ. 

Jāpatur prātā, ka guļ tikai cilvēka fiziskais ķermenis, kamēr enerģētiskais ir nomodā vienmēr. Miegā astrālajiem spēkiem mūs ietekmēt ir visvieglāk - visi šausmu skati, visi murgi, kurus redzam sapnī, ir visdažādākās negu izpausmes. (Sapņus var arī apzināt, ja strādā ar zemapziņu un lūdz, lai tiktu rādīti zīmīgie sapņi, taču tā ir cita tēma.) Vēl piebildīšu, ka arī vardarbīgiem sižetiem pārsātinātās multfilmas sapnī var radīt virtuālas sāpes un piesaistīt negus. Savukārt filmās (un realitātē!) redzēti traumatiski skati nogulsnējas atmiņā, radot psihē savdabīgus «caurumus». 

Paturēsim prātā, ka arī negus var «sagrābstīt» kapos, tāpat kā sukubus un inkubus, jo mirušo pasaule mudž no visdažādākajiem gariem. Tos visbiežāk var manīt vecos kapos kapliču tuvumā. Šie monstri spēj pieņemt dažādu izskatu, un tos var ieraudzīt lietainā laikā, krēslā vai novakarē. 

   Pats viņus reizēm redzu, reizēm jūtu, bet ir gadījies arī vienlaikus gan just, gan redzēt. Reiz pie manis atbrauca paziņa. Uzreiz manīju, ka viņa kādu atvedusi līdzi. Pajautāju, vai viņa nav bijusi kapos. Viņa: «Ai, man nedēļas laikā iznāca būt piecās bērēs.» Izsūtīju viešņu ārā, un mums ar garu bija dialogs - burtiskā nozīmē. Teicu: ej atpakaļ, tu neesi īstajā vietā! Nē, viņš nekur neiešot, viņam te patīkot... Saku: man jau ir mājas gars. Nē, viņš tik un tā neiešot. Bīdīju projām ar domas spēku. Mēģināju ar labu, tomēr viņš neparko nepakļāvās. Nācās dabūt prom ar varu - bija jālieto ļoti spēcīga psihiskā enerģija. Tomēr ar to, ka garus izdzen, ir par maz; paiet kāds laiks, un šie atkal ir klāt. Taču garus vajag deportēt. Ja to neizdara, tie atgriežas ļoti izsalkuši un ar dubultu spēku. Savulaik Ziepniekkalnā garu apsēsta bija vesela daudzstāvu māja. Izrādījās, tā uzbūvēta uz varmācīgā nāvē bojā gājušu cilvēku apbedījuma vietām. Parasti garu darbību vairāk izjūt jaunākie ģimenes locekļi. Veci cilvēki, kuru aizsardzība ir slimību novājināta, var izjust dīvainas fobiju veida bailes. Arī šī Ziepniekkalna nama iemītniekus mocīja bailes, bezmiegs, milzīga iekšēja diskomforta izjūta, enerģijas trūkums, nespēks, tukšuma sajūta saules pinumā. Dažādas paranormālas parādības visbiežāk izpaužas tieši šādās vietās uzbūvētās mājās, kur dominē spēcīga negatīvā enerģija un atrodas ejas uz tumsas pasauli. Piemēram, juku laikos saimnieks aiz bailēm, ka ar viņu kaut kas var notikt, savā mājā paslēpj visu sakrāto bagātību. Tad viņš nomirst varmācīgā nāvē, bet ir tik ļoti pieķēries mantai, ka nespēj aiziet - dežurē pie sava naudas poda. Interesanti, ka tur neviens lāgā nevar iedzīvoties, bet vietā, kur nobēdzināts naudas pods, neturas flīzes vai tapetes. 

KA IZPATIKT AIZGĀJĒJAM. 

KAPU «ETIĶETE» 

Aizgājējam pirmām kārtām vajadzīgs miers un klusums. Krievu vārds pokojņik izsaka visu! Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc nāvi vajadzētu uztvert pēc iespējas mierīgāk, bez lielas raudāšanas un vaimanām. Kamēr aizgājējs vēl ir uz zemes, viņam tīk mierīga sveču gaisma, bet, lai dvēselei būtu vieglāk atstāt fizisko pasauli, palīdzēs tuvinieku pašu vai baznīcā pasūtītas lūgšanas. Ja nevienu lūgšanu nezinām, vislabāk lūgties saviem vārdiem. Noteikti vajadzētu pateikt, piedod (kaut vai domās), ja kaut kas īsti nav bijis tā, kā vajadzētu, bet dzīves laikā atvainoties nav iznācis. Pamatlietas ir vispārzināmas. Mirušo izvada, ņemot vērā aizgājēja gaumi: mīļākā krāsa, mūzika, ziedi. Ja aizgājējs bijis ticīgs cilvēks, vēlams aicināt mācītāju. Arī bēru mielasta rīkošanā, ja bijusi iespēja šo jautājumu saskaņot, jācenšas ievērot aizgājēja vēlmes. Diemžēl bērēs izplatīta parādība ir fotografēšana. Manuprāt, neko pozitīvu tā nedod. Cilvēku vajadzētu atcerēties dzīvu viņa labajos dzīves mirkļos. Attēli ar mironi zārkā nav nekas labs. 

    Dažādu ticību pārstāvji vēl pēc izvadīšanas piemin aizgājēju trešajā, devītajā un četrdesmitajā dienā pēc nāves. Acīmredzot tāpēc, ka trešajā dienā sāk sadalīties cilvēka fiziskais ķermenis, devītajā - ēteriskais, bet četrdesmitajā dienā, ja viss ir labi, dvēsele pārvietojas uz savu pasauli. Pats aizgājušos tuviniekus pieminu, kad jūtu nepieciešamību, bet uz kapiem eju tikai sakopt vietu, kur viņi kādreiz tikuši guldīti. Viņu pašu tur nav, ir tikai sadalījies ķermenis. Mirušajam arī ir vienalga, vai uz viņa kapa ir (vai nav) tādas vai citādas puķes, sveces utt. Tā ir dzivo iniciatīva, tāpēc kapi ir savdabīga mākslas pasaule ar savu arhitektūru un vēsturi. 

Pēdējā laikā vismaz desmit bēru procesijās esmu pievērsis uzmanību tam, ka neviens aizgājēja fantoms (gars) nav piegājis klāt savam novalkātajam ķermenim. Visbiežāk tas uzturas savu tuvāko cilvēku tuvumā, apstaigā tos, kas atnākuši atvadīties, apskauj īpaši tuvus cilvēkus un aplūko visu no augšas. Sarunājoties ar mani, visi ir atbildējuši, ka jūtas brīvi un laimīgi (tiesa, man nav iznācis kontaktēties ar vardarbīgi vai brīvprātīgi nāvē aizgājušiem). Jāpiebilst, ka garam ir labāk, ja mirušā ķermenis tiek sadedzināts. Pēc aprakšanas zemē cilvēka gars cieš tik ilgi, kamēr miesa sadalās, jo neredzamā saikne ar novalkāto «ancuku» tomēr pastāv. Arī dvēselei pēc nāves ir vieglāk, ja ķermeni kremē. 

Uz kapiem iet nevis sevi parādīt, bet mirušos godināt. Apģērbā kapu krāsas ir melns un balts. Ieteicamāks ir melns, jo tā vienlaikus ir arī sēru krāsa. Galvenais - neģērbties koši, jo mirušie nemīl spilgtas krāsas. Sievietēm vēlami gari svārki, turklāt jāvelk slēgti apavi, pat ja ārā ir karsts. Kāpēc jābūt apsegtām kājām un slēgtiem apaviem? Lai putekļi no mirušo pasaules nenonāktu uz jūsu ķermeņa, pārklājot to ar mirušo enerģētiku. Tas var radīt dažādas problēmas. Visbiežāk cieš kājas - smagums, nogurums. Asins un limfātiskās sistēmas sastrēgumi var radīt sastrēgumus cilvēka apakšējās čakrās. Nevajag ienest mājā kapu zemi - to parasti izmanto pie visādiem «nolādējumiem». Apavus pirms došanās mājās vajadzētu kārtīgi notīrīt. Tāpēc, ja uz sava sliekšņa pamanāt nobērtas smiltis, kurām tur dabiski nevajadzētu atrasties, jāpieļauj, ka varbūt kāds tās atnesis no kapiem. Tad jāvēršas pēc padoma pie kāda zinātāja. Un nav tiesa, ka, ja lāstiem un tamlīdzīgām lietām neticēsi, tie nevarēs tev kaitēt. Diemžēl var gan. Ja tava aura, tava aizsargkārta ir novājināta (piemēram, pēc slimošanas), negatīvā enerģija tiek iekšā. Esmu pats personīgi ar to saskāries. 

Par uzvedību kapos.

Jācenšas nepurināt un nebužināt matus, jo tie mēdz izkrist, vējš var tos iepūst pat kapā. Var ieslēgties mehānismi, kurus magi parasti izmanto pie lāstu uzlikšanas. Matu saimnieka liktenis var krasi mainīties uz slikto pusi, tāpēc ar matiem jābūt ļoti uzmanīgam. 

Kapos nedrīkst spļaut un pacelt sīknaudu. Nedrīkst kāpt uz kapu kopiņām, arī tām pāri ne. Tas dažādu iemeslu dēļ nepatīk gariem, kas palikuši piesaistīti fiziskajai pasaulei. Ja no kapiem kaut ko savācat, piemēram, saplīsušu vāzi, salauztu grābeklīti, tas noteikti jānomaina ar jaunu. 

Nekādā gadījumā neizmantojiet savas personīgās mantas (kreklus, dvieļus), lai slaucītu pieminekļus vai kapakmeņus. Ja izmantojat slotiņu, lietojiet to tikai kapos, nevis kapos un mājās. Ejot prom no kapiem, neņemiet līdzi kapos pasmeltu akas vai pumpja ūdeni - tas izmantojams tikai kapsētas augu laistīšanai. Ar šo ūdeni nav labi pat mazgāt rokas, par tā dzeršanu nevajadzētu pat domāt. Kapos nedrīkst skaitīt naudu. Ja gadījumā nauda nejauši izvilkta, tā jāatstāj uz kāda radinieka kapa vai arī uz kāda cilvēka kapa, kuram ir tāds pats vārds kā jums. Tas jādara, lai atpirktos no nabadzības vai pat no agras nāves. Kapos nedrīkst lamāties. Visbeidzot, kapos nav vēlams ļauties pārmērīgām emocijām - nedz raudām, nedz smiekliem.

Atpakaļ · Nākošā · Iepriekšējā
   
Created by I.am.human.lv & www.90.lv